“Esot vientuļajai mātei, bērniem ir vajadzīgs jūsu laiks, bet laiks ir tas, kā man, strādājot šo darbu, atliek vismazāk, jo, kad mēs atgriežamies sešos septiņos, esam noguruši, teju iemiguši. Es redzu savu mazāko meitu aptuveni stundu dienā. Mana otra meita arī vēlas mani redzēt, bet es turpinu viņai sacīt, ka man ir jārūpējas par mums visām un es ne nevaru izvēlēties starp viņām un darbu, ka man ir jāpadara lietas... Es šajā plantācijā strādāju jau vairāk nekā trīs gadus, un, ja es kaut kad izdomātu aiziet, es nezinu, ko darītu, kamēr atrastu citu darbu. Kā es varētu parūpēties par savu ģimeni, par savām meitām? Reizēm tu vienkārši mēģini turpināt, mēģini uzlabot situāciju soli pa solim. Alga, ko saņem nav pienācīga, bet vismaz ir iespējams ar to dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi... Tas nav godīgs atalgojums, bet vismaz dod kaut kādu stabilitāti.”(Plantācijas darbiniece Kostarikā)